Politiski represēto dzīvesstāsti Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas mutvārdu vēstures arhīvā

Mēs  dzīvojam  laikmetā,  kur  lielākā  sabiedrības  daļa  ir  nemitīgā skrējienā  un  dedzīgi  maldās  savas  identitātes  meklējumos  un  tās identificēšanā,¹  paralēli  ir  vērojama  arī  sabiedrības  noslāņošanās. Turklāt  vēstures  notikumi  ir  dažādi  ietekmējuši  mūsdienu  Latvijas iedzīvotāju  vēsturiskās  apziņas  veidošanos  un  arī  pašapziņu,  tādējādi katra no sabiedrības paaudzēm veido savu atmiņas kultūru un ne tikai pārņem, bet pārkārto kolektīvo atmiņu un definē savu vietu vēsturiskajā procesā.² Nevar neatzīt, ka gadu desmiti, kad Latvija atradās totalitārās PSRS sastāvā ir atstājusi manāmas sekas šodienas sabiedrības ikdienā. Varmācīgā iekļaušana padomju impērijā, nežēlīgās represijas, etnisko jūtu pazemošana un unifikācija pēckara laikā ir radījusi veselu virkni noturīgu sabiedriskās apziņas uzskatu, galvenokārt sabiedrības latviskajā daļā. Uz mūsu sabiedrības sašķeltības vēsturiskajiem iemesliem savulaik norādījis arī  Latvijas  Zinātņu  akadēmijas  Filozofijas  un  socioloģijas  institūta Etnisko pētījumu centra pētnieks Elmārs Vēbers³. Lai mūsu sabiedrība kļūtu morāli un līdz ar to arī pilsoniski vienotāka, viņš uzskata, ka tai ir (..) jāatbrīvojas no smagās vēstures nastas un jāpanāk izlīgums starp latviešu karavīriem, kuri kara laikā cīnījās frontes pretējās pusēs, starp politiski represētajiem un tiem, kuri, klusu ciešot, atbalstīja šīs represijas, starp cilvēkiem, kuri domā, ka viņi ir aktīvi iestājušies pret okupācijas varu, un tiem, kuri apzināti sadarbojās ar to. (..) Šāds izlīgums iegūtu dziļi simbolisku jēgu, palīdzētu pārvarēt naida un atsvešinātības barjeras un piesātinātu pilsonības savstarpējās saskarsmes telpu ar labestīgām, uz nākotni un cilvēcību vērstām emocijām un vērtībām.⁴ Daži no sašķeltības iemesliem  Latvijas  iedzīvotājus  vieno  ar  citām  postkomunistiskajām sabiedrībām,  tomēr  ir  arī  tādi,  kas,  kā  liecina  Rēzeknes  Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) Mutvārdu vēstures arhīvā saglabātie dzīvesstāsti, ir Latvijas specifiskās vēsturiskās pieredzes likumsakarīgs rezultāts.